Author: Kino Muzejs

Latvijas Kino muzeja Rīgas svētku telts

Rīgas svētkos sestdien, 16. augustā, 11. novembra krastmalā piedāvāsim apmeklētājiem nelielu Latvijas Kino muzeja ekspozīciju, kurā stāstīsim par kino ražošanu Latvijā – par dokumentālo kino un režisora, operatora Ivara Selecka darbību gandrīz 70 gadu garumā, stāstīsim un rādīsim vienīgo Latvijas kino pilsētu Cinevillu un kā tā tika būvēta spēlfilmas “Rīgas sargi” vajadzībām, kā arī būs fotogrāfiju kolāžu par muzeja rīkotajām izstādēm.

Mazajiem svētku dalībniekiem piedāvāsim darboties Animācijas darbnīcā – katrā apaļajā stundā no 12.00 līdz 18.00 sāksies darbnīca, kurā “slow motion” tehnikā spontāni izveidota komanda varēs veidot savu aplikāciju filmiņu.

Teltī būs pieejams foto stends, kur katrs gribētājs varēs nofotografēties režisores Rozes Stiebras animācijas fimas “Mīkla par garo pupu. Cikls Pasaciņas” (1994) dekorācijās.

Ārpus telts būs novietots liels ekrāns, uz kura rādīsim spēlfilmu fragmentus, kas atspoguļos mūsu Rīgu dažādās desmitgadēs.

Tiekamies!

Foto: Inese Kalniņa

Otrdien, 15. aprīlī, plkst. 18.00 LKA Rīgas Kino muzejā ciklā “Disociatīvā fūga” Ieva Ozoliņa sarunāsies ar režisori Signi Birkovu. Režisores jaunākā filma – krāšņā, mistiskiem piedzīvojumiem un kino vēstures atsaucēm bagātā spēlfilma “Lotus” – Latvijas kinoteātros ir skatāma no 10. aprīļa.

Ieva Ozoliņa: Signes Birkovas kino veidošana ir iekšēja alķīmija – precīza simbolu valoda, kur katrs kadrs ir zīme, katrs montāžas grieziens — elpas vilciens. Viņa ir režisore, kas skaidri zina, ko viņas filmās nevajag darīt un ko noteikti vajag. Piemēram, aktieri nedrīkst strauji kustēties vai plaši žestikulēt, jo tas izjauc filmas plūdumu. Nedrīkst būt dzirdamas čella skaņas vai speciāli sacerēti muzikāli motīvi. Bet industriāla skaņa, siseņu spārnu čaukstēšana un  vaļu dziesmas ir īstās vibrācijas, kuras atbalsta kino Dievs. Šī saruna būs ne tikai par kino tapšanas procesu, bet arī par domāšanu par kino kā mākslu, kā dzīvesveidu, kā nepieciešamību.”

“Lotus” ir Signes Birkovas pirmā pilnmetrāžas spēlfilma. Iepriekš režisore veidojusi spēles īsfilmu „Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze” (2014) un „Viņu sauca Haoss Bērziņš” (2018), dokumentālo filmu „Uguns aplis” (2021).

“Lotus” stāsta par vācbaltu grāfieni, kura pagājušā gadsimta 20. gados kļūst par latviešu mēmā kino celmlauzi. Filma daļēji uzņemta ar autentisku pirms simts gadiem tapušu  kinokameru uz 16 milimetru kinolentes. Operators Mārtiņš Jurevics. Līdzās filmas galvenās lomas atveidotājai lietuviešu aktrisei Severijai Janušauskaitei “Lotus” spēlē spilgts latviešu aktieru ansamblis: Rēzija Kalniņa, Baiba Broka, Indra Briķe, Vilis Daudziņš, Mārtiņš Kalita, Regnārs Vaivars, Iveta Pole, Lauma Balode, Āris Matesovičs, Jana Čivžele un citi. Filmas veidojusi studija Lokomotīve (Latvija), sadarbojoties ar Studio Uljana Kim (Lietuva).

Šis būs pirmais pasākums, kas notiks Rīgas Kino muzeja jaunajās telpās Miera ielā 58a. Šobrīd muzejā tiek gatavota izstāde par Latvijas filmu māksliniekiem “Uzburt pasaules”.

Ieeja pasākumā par brīvu.

Uz tikšanos drīzumā jaunajās telpās Miera ielā 58 a! 

See you soon in new premises in Miera street 58 a!

Sestdien, 8. martā, plkst. 14.00 notiks režisora Ivara Selecka filmas “Sieviete, kuru gaida?” (1978, 50 min) seanss. Pirms filmas – muzeja direktores, kino zinātnieces Ingas Pērkones ievadvārdi. 

Pirmais latviešu dokumentālais grāvējs, tā filmu „Sieviete, kuru gaida?” (scenārija autori Andrejs Dripe, Tālivaldis Margēvičs) grāmatā par Ivaru un Maiju Seleckiem dēvē Inga Jēruma. Līdz tam neviena latviešu dokumentālā filma nebija izraisījusi tādu rezonansi. Specializētajā kinoteātrī „Blāzma” Rīgā cilvēki stāvēja rindā, kas stiepās veselu kvartālu no kinoteātra. 

Filmā, atklājot dažādu sieviešu tipāžus – viņu dzīvi, uzskatus -, aktualizēta tēma par sievietes lomu sabiedrībā. Īpašu skatītāju un kritiķu ievērību izpelnījās Mērija (attēlā) un aina “uz soliņa”.   

Šī būs pēdējā diena, kas muzejā varēs apskatīt izstādi ” Ivara Selecka iela. Selecku dzimta un kino”. 

Uz tikšanos pavasarī jaunās muzeja telpās Miera ielā!

Sestdien, 1. martā, apmeklētājiem dienas garumā (no 11.00 – 17.00) būs ekskluzīva iespēja iepazīt izstādi “Ivara Selecka iela. Selecku dzimta un kino”  kopā ar izstādes mākslinieci IEVU ROMANOVU.

Ieva Romanova kā māksliniece inscenētāja strādājusi pie filmām Aveņu vīns (1984), Dzīvīte (1989), Ziemassvētku jampadracis (1993), Likteņdzirnas (1997), Escaping Riga (2014), Bille (2018) un daudzām citām.

Sadarbība ar mākslinieci Ievu Romanovu kopš muzeja darbības pirmssākumiem notikusi vairākkārt.  Rīgas Kino muzejā (dažādās lokācijās) tapušas ekspozīcijas un izstādes Iespējamības tumsā (1990), Mākslas laiks (1994), Sapņu inventarizācija. Latvijas aktierkino mākslinieki (1995), Es visu atceros! Rolands Kalniņš (1997).

Izstāde Ivara Selecka iela. Selecku dzimta un kino atklāj Ivara Selecka kā režisora, operatora un kino notikumu veidotāja ceļu un tā daudzpusīgo ieguldījumu Latvijas kino. Svarīgas ceļa zīmes šajā izstādē ir stāsti un fotogrāfiskas liecības par viņa filmām, to tematiku un varoņiem. Unikālas balvas un memoriāli priekšmeti (vairums no tiem publiski izstādīti pirmoreiz) atklāj režisora filmu nozīmi un ietekmi Latvijas un pasaules kultūrā. Muzejā apskatāma viena no visu laiku nozīmīgākajām atzinībām Latvijas kinomākslai – Eiropas kinoakadēmijas balva “Fēlikss” gada labākajai Eiropas dokumentālajai filmai “Šķērsiela” (1988).  Izstādes eksponātu vidū ir objekti no filmēšanas vietām, piemēram, Gvinejā un Mongolijā, Selecka cepuru kolekcija un daži darba specifiku raksturojoši apģērbi. Izstādē var iepazīties arī ar citiem Selecku dzimtas pārstāvjiem, kas darbojušies vai turpina darboties Latvijas kinomākslā. 

Izstāde Ivara Selecka iela. Selecku dzimta un kino būs apskatāma muzejā līdz 8. martam. Pēc tam muzejs pārcelsies uz jaunām telpām Miera ielā.

Foto: Inese Kalniņa

Lietuvas kinostudijas spēlfilma “Neviens negribēja mirt” (Niekas nenorejo mirti, režisors Vītauts Žalakevičs, 1965) uzskatāma par unikālu notikumu padomju kino vēsturē, jo pulcē tā laika Baltijas valstu kino zvaigznes – lietuviešu aktierus Donatu Baņoni, Reģimantu Adomaiti, Jozu Budraiti, latviešu aktrisi Viju Artmani un Bruno Oju no Igaunijas. Vijai Artmanei šī filma bija nozīmīga, jo sadarbība ar Lietuvas kinostudiju padarīja viņu par liela mēroga slavenību Padomju Savienībā. Panākumi ļāva Vijai Artmanei veidot tālāko karjeru – kļūt ne vien par slavenu aktrisi, bet arī par nozīmīgu sabiedrisko darbinieci.

Filmas tēma ir ļoti pretrunīga. Tā vēsta par mežabrāļiem, kas cīnījās pret padomju varu. Laikā, kad filma tiek uzņemta, vēl ir dzīvi daudzi notikumu aculiecinieki, kuru viedoklis nesakrīt ar padomju propagandas pausto. Mežabrāļu tēma gan Lietuvā, gan Latvijā bija leģendām apvīta.

Par filmā atainotajiem vēsturiskajiem notikumiem, filmas māksliniecisko vērtību un tās nozīmi padomju laika un mūsdienu kino kontekstā – Lielā Kristapa balvas laureāta par mūža ieguldījumu kino mākslā Pētera Krilova ievadvārdi.

Filma dublēta latviešu valodā.

Pasākuma kopējais garums 2 h.

Pasākums notiek sadarbībā ar Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvu

Ieeja ar muzeja biļetēm.

Visu mīlētāju dienā  aicinām atcerēties un novērtēt, ka arī latviešu kino ir sava Romeo un Džuljetas versija – režisora Viestura Kairiša 2004. gada filma “Romeo un Džuljeta”!

Viesturs Kairišs: “Filma tika iecerēta, kā dokumentāls mūzikls. Es atklāju nedzirdīgo melodeklamāciju, kādā nejauši redzētā televīzijas ierakstā un biju neizsakāmi aizgrābts. Gribēju ar to strādāt, un tā radās iecerē izveidot klasisko Bernsteina mūziklu Vestsaidas stāsts.”

Leģendārais divu jauniešu mīlas sižets, pateicoties Viestura Kairiša eksperimentālajai pieejai, nepieredzējušiem aktieriem un filmas struktūras atvērtībai, izvēršas par brīžiem nemaz ne tik skumju stāstu. “Domāju, ka mūsu kino mākslā šai filmai nav analoga. Filma ir kā daļa no stikla pērlīšu spēles,” grāmatā “Tu, lielā vakara saule. Esejas par modernismu” norāda kino zinātniece Inga Pērkone.

Dokumentārajā filmā, kas balansē uz robežas ar spēlfimu, apspēlēta teksta nozīme. Tas ir, Romeo un Džuljetu vai Toniju un Mariju, procesā iejaucoties filmas veidotājiem, žestu valodā izspēlē divi vājdzirdīgie jaunieši – Armands un Rita. Filmas skaņu celiņā izmantota Viljama Šekspīra lugas pārstrādātā, reproducētā un mehanizētā versiju – 1965. gada Latvijas Radio iestudējums, kurā dzirdamas arī atpazīstamās melodijas no Leonarda Bernsteina mūzikla “Vestsaidas stāsts”.

Filmā piedalās: Rita Fedotova, Armands Slempers, Rīgas ostas elevatora strādnieki un baznīcas nedzirdīgo koris.

Filmas operators Gints Bērziņš, māksliniece Ieva Jurjāne, producents Guntis Trekteris.

Pirms filmas – kino pētnieces Danielas Zacmanes ievadvārdi.

Pasākuma kopējais garums 80 minūtes.

Ieeja ar muzeja biļetēm, kuras iespējams iegādāties uz vietas.

Rīgas Kino muzejs aicina kopīgi nosvinēt režisores Dzintras Gekas Dzimšanas dienu piektdien,  2025. gada 7. februārī plkst. 17.00 – 19.00 Rīgas Kino muzeja telpās Peitavas ielā 10 (ieeja no Alksnāja ielas).

Režisore Dzintra Geka ir īpaši svarīgs cilvēks  gan  neatkarīgās Latvijas kinomākslā, gan arī nācijas vēsturiskās apziņas veidošanā –  ~ 60 dokumentāru filmu režisore, fonda “Sibīrijas bērni” dibinātāja un vadītāja, politiski un kultūrvēsturiski nozīmīgu grāmatu sastādītāja un izdevēja. Dzintra Geka visvairāk pazīstama ar Sibīrijas deportāciju tēmai veltītajām 37 filmām, taču viņas daiļradē ir arī daudzas citas, Latvijas vēsturei, šodienai un izcilām personībām veltītas filmas. 

Dzintras Gekas Dzimšanas dienā skatīsimies divas režisores darbības sākumposma filmas. “Voldemārs un Leontīne” (1987, Telefilma – Rīga, speciālbalva “Lielais Kristaps”) ir tās varoņa Voldemāra Bērziņa apziņas un atmiņas plūsma – filma, kas savulaik piedāvāja jaunas estētiskas šķautnes Latvijas poētiskajam dokumentārajam kino. Filma “Aleksandrs Pelēcis” (1992, Telefilma – Rīga) savukārt ir tieši kamerā vērsts atmiņu stāsts – apsūdzība okupācijas laikmetam un vienlaikus pretrunu pilna rakstura – dzejnieka Aleksandra Pelēča –  atklāsme un grēksūdze.

Pēc filmu skates: draudzīgas sarunas!

Dzimšanas diena tiek rīkota sadarbībā ar fondu “Sibīrijas bērni” un filmu studiju “SB”.