Ciklā “Disociatīvā fūga: Ozoliņas sarunas” uz sarunu aicināts režisors, producents un scenārists Andrejs Ēķis.
Ieva Ozoliņa: “Žurnālā “Santa” reiz izlasīju šādu Ēķa citātu: “Var jau būt, ka tas bija manā galvā, bet mazliet jutos kā otrās šķiras cilvēks. Tā tas bija līdz devītajai klasei, kad mājās tēva mantās atradu kinokameru. Un uzfilmēju filmu par klasesbiedriem. Kad rādīju šo filmu pārējiem, pēkšņi sajutu – es iegūstu varu par šiem cilvēkiem, pār meitenēm. Viņi skatās filmu, smejas vai atkal nesmejas. Un tādā veidā es ieguvu pašapziņu.” Ir zināms, ka kinorežija ir narcisma augstākā forma, bet tikai daži režisori to atzīst. Domāju, ka būs ļoti interesanta tikšanās, jo Andrejs Ēķis ir režisors, kurš tā ļoti sulīgi, atklāti, enerģiski un iedvesmojoši stāsta gan par savām darba metodēm, gan par veiksmēm, gan arī par “feiliem”. Tas ir visvērtīgākais, ko saruna var sniegt.”
Andrejs Ēķis kā režisors veidojis spēlfilmas “Klases salidojums 2” 2020), “Klases salidojums” (2019), “Blēži” (2018), “Svingeri” (2016). Kā producents un scenārists vairākkārt strādājis pie filmām (“Rīgas sargi”(2007), “Baiga vasara (2000)), kurās darbība risinās Latvijas vēsturē izšķirošos brīžos. Nesen pie skatītājiem nonācis režisora jaunākais darbs – daudzsēriju vēsturiskā drāma “Dumpis”. Tās sižets balstīts vēsturiskos notikumos – 1975. gadā.
Sestdien, 20. aprīlī plkst. 14.00 LKA Rīgas Kino muzeja “Ievas istabā” viesosies filmas “Marijas klusums” režisors Dāvis Sīmanis un māksliniece Kristīne Jurjāne. Sarunas galvenā tēma būs par mākslinieka izvēlēm un atbildību. Ar šiem jautājumiem sastapās gan filmas varone aktrise Marija Leiko, gan savā darbā arī filmas veidotāji.
Kopš aprīļa sākuma uz Latvijas kino ekrāniem skatāma studijas Mistrus Media veidotā pilnmetrāžas filma “Marijas klusums”. Filmā vēstīts par teātra un mēmā kino aktrises Marijas Leiko dzīves pēdējo posmu, sākot no viņas ierašanās pie savas mazmeitas Padomju Savienībā, līdz pat aktrises nošaušanai 1938. gadā. Leiko kļūst par Staļina iniciētās latviešu iznīcināšanas akcijas liecinieci un upuri. Filmas varone jau ar pirmajiem filmas kadriem tiek ierauta traģisku vēsturisku notikumu nolemtībā, taču kā svarīga līnija filmā parādās arī individuālā izvēle un mākslinieka atbildība. Māksliniece Kristīne Jurjāne saka: “Filmas veidotāji caur Marijas Leiko tēlu aci pret aci saskārās ar apjausmu, ka mākslinieka izvēlēm un godīgumam, ikvienai kustībai ir liela nozīme. Mūsu ziņā bija precīzi rekonstruēt noteiktu vēsturisko laikmetu un vienlaikus likt atpazīt terora un ļaunuma atmosfēru šodienas notikumos.”
Dāvis Sīmanis un Kristīne Jurjāne, rekonstrējot pagājušā gadsimta pirmās puses laiku un atmosfēru, sadarbojušies filmās “Pelnu sanatorija (2016), “Tēvs nakts” (2018), “Gads pirms kara”(2021), “Emīlija. Preses karaliene” (2021).
Ieeja uz pasākumu ar Rīgas Kino muzeja biļetēm, kuras varēs iegādāties uz vietas.
Trešdien, 10. aprīlī plkst. 18.00 LKA Rīgas Kino muzejā ciklā “Disociatīvā fūga: Ozoliņas sarunas” uz sarunu aicināts režisors Jānis Ābele. Ieva Ozoliņa: “Viena no intriģējošākajām topošajām dokumentārajām filmām, iespējams, ir filma par dzejnieku Anatolu Imermani ( 1914-1998), leģendāru latviešu bohēmistu un detektīvžanra meistaru, kuram pastāv arī emocionāla saistība ar sarkano lukturu reģioniem. Došos “Disociatīvajā fūgā” kopā ar filmas režisoru Jāni Ābeli, lai parunātos par šīs un citu viņa filmu veidošanu.”
Jānis Ābele veidojis tādas pilnmetrāžas spēlfilmas kā “7 miljardi gadu pirms pasaules gala” (2018), “Jelgava ’94” (2019) un dokumentālo īsfilmu “81 metrs” (2022). Jānis Ābele strādājis pie filmām arī kā skaņu un montāžas režisors, bet ne tikai. Nesen uz ekrāniem iznākušajā Lienes Lindes filmā “Melnais samts” režisors kādā epizodē redzams arī kā aktieris režisora lomā.
Sarunu iesildīs Jāņa Ābeles īsfilmas “Augstāk par zemi” (2015) un “81 metrs” (2022).