Month: februāris 2024

LKA Rīgas kino muzejā no 1. marta skatāma jauna ekspozīcija – Ievas istaba, kas ir improvizēts ieskats Ievas Romanovas dzīves galvenajos lokos. Liecības par Romanovas darbu pie filmu mākslinieciskās telpas izveides – īpaši par filmu “Dzīvīte” (1989); liecības par darbu kā muzeju māksliniecei – īpaši par Latvijas kino vēsturei veltītajām Rīgas Kino muzeja izstādēm; liecības par priekšsēdētājas darbu Latvijas Kinematogrāfistu savienībā un šajā amatā tapušajiem “kopotajiem birokrātiskajiem rakstiem” un Latvijas kino (at)balstošajām aktivitātēm. 

Ieva Romanova ir filmu māksliniece, muzeju ekspozīciju un izstāžu dizainere, ilggadīga Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāja, trīs bērnu mamma un vecmāmiņa sešiem mazbērniem. 2024. gadā saņēmusi Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” par mūža ieguldījumu kinomākslā.

 

 

 

Trešdien, 28. februārī, plkst. 18:00 LKA Rīgas Kino muzejā notiks otrā tikšanās sarunu ciklā “Disociatīvā fūga: Ozoliņas sarunas”, kurā režisore Ieva Ozoliņa sarunājas ar kino cilvēkiem par kino. Šajā reizē Ieva tiksies ar režisoru un scenāristu Juri Poškus. Sarunas ietvaros būs iespēja noskatīties viņa agrīno īsfilmu “Nāves eņģeļi”(1998) par dzelzceļnieku dzīvi, kā arī ieskatīties topošās filmas “Kalendārs mani sauc” fragmentos. Ieva Ozoliņa: “Juris Poškus ir viens no cilvēkiem, ar kuru saruna par jebkuru sadzīvisku tematu, agri vai vēlu nonāk pie kino. Jurim kino ir reliģija, mūzika un varbūt arī veids, kā dzīvot dzīvi.”

 

“Disociatīvā fūga: Ozoliņas sarunas” ir režisores Ievas Ozoliņas vadīts sarunu cikls, kas regulāri norisinās LKA Rīgas Kino muzejā. Tajā viņa sarunājas ar saviem kolēģiem par režisora cilvēcisko un māksliniecisko identitāti, par attiecībām ar viņa filmējamajiem varoņiem vai aktieriem, auditoriju un filmu idejām. Sarunas ievadīs vai papildinās filmas vai filmu fragmenti. Regulāro klātienes notikumu programmu papildina raidījums “Disociatīvā fūga” Radio Naba.

Disociatīvā fūga ir amnēzijas veids, kas raksturo stāvokli, kurā cilvēkam ir pazudusi piekļuve lielākai daļai atmiņu vai visām atmiņām par sevi. Tādos brīžos cilvēks var aizklīst, pārcelties uz dzīvi citur un pieņemt pilnīgi jaunu identitāti. Pēc laika tas var pāriet. Viņš atgriežas, it kā nekas nebūtu bijis. Dažkārt kas līdzīgs notiek ar filmas režisoru, kas filmas veidošanas procesā “kļūst” par savas filmas varoni un dzīvo tā dzīvi vairāk nekā pats savējo.

Ieva Ozoliņa ir dokumentālā kino režisore, pazīstama ar savām dokumentālajām filmām “Mans tēvs baņķieris” (2015), “Dotais lielums: mana māte” (2018), “Mana māte valsts” (2022). Ozoliņa par filmu “Mans tēvs baņķieris” saņēma Lielā Kristapa balvu kategorijā “Labākā debijas filma”. Viņas filma “Mana māte valsts” saņēma Lielā Kristapa balvu kategorijā “Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma”. Filma “Dotais lielums mana māte” apbalvota ar žūrijas balvu dokumentālo filmu festivālā IDFA Amsterdamā. 

 

Ieejas maksa pasākumā – muzeja biļete.

Trešdien, 14. februārī, plkst. 18:00 LKA Rīgas Kino muzejā notiks pirmā tikšanās sarunu ciklā “Disociatīvā fūga: Ozoliņas sarunas”, kurā režisore Ieva Ozoliņa sarunāsies ar kino cilvēkiem par kino. 

Sarunu cikls iesāksies trešdien, 14. februārī plkst. 18.00 ar pašrefleksīvu režisores Ievas Ozoliņas ieskatu savās attiecībās ar filmu varoņiem; pirms sarunas (plkst. 16.15) būs filmas “Mans tēvs baņķieris” (2015) seanss. Savukārt 28. februārī Ieva tiksies ar režisoru Juri Poškus. Šajā reizē būs iespēja noskatīties režisora īsfilmu “Nāves eņģeļi”(1998), kā arī ieskatīties topošās filmas “Kalendārs mani sauc” fragmentos. Klātienes pasākumi turpināsies sazobē ar raidījumu katru otro nedēļu. Šobrīd zināmie datumi – 6. marts, 20. marts, 3. aprīlis, 17. aprīlis. Regulāro klātienes notikumu programmu papildinās raidījums “Disociatīvā fūga” Radio Naba.

“Disociatīvā fūga: Ozoliņas sarunas” ir režisores Ievas Ozoliņas vadīts sarunu cikls, kas regulāri notiks LKA Rīgas Kino muzejā. Tajā viņa sarunāsies ar saviem kolēģiem par režisora cilvēcisko un māksliniecisko identitāti, par attiecībām ar viņa filmējamajiem varoņiem vai aktieriem, auditoriju un filmu idejām. Sarunas ievadīs vai papildinās filmas vai filmu fragmenti.

Disociatīvā fūga ir amnēzijas veids, kas raksturo stāvokli, kurā cilvēkam ir pazudusi piekļuve lielākai daļai atmiņu vai visām atmiņām par sevi. Tādos brīžos cilvēks var aizklīst, pārcelties uz dzīvi citur un pieņemt pilnīgi jaunu identitāti. Pēc laika tas var pāriet. Viņš atgriežas, it kā nekas nebūtu bijis. Dažkārt kas līdzīgs notiek ar filmas režisoru, kas filmas veidošanas procesā “kļūst” par savas filmas varoni un dzīvo tā dzīvi vairāk nekā pats savējo.

Ieva Ozoliņa ir dokumentālā kino režisore, pazīstama ar savām dokumentālajām filmām “Mans tēvs baņķieris” (2015), “Dotais lielums: mana māte” (2018), “Mana māte valsts” (2022). Ozoliņa par filmu “Mans tēvs baņķieris” saņēma Lielā Kristapa balvu kategorijā “Labākā debijas filma”. Viņas filma “Mana māte valsts” saņēma Lielā Kristapa balvu kategorijā “Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma”.

Ieejas maksa pasākumā būs par biļetes cenu.

Sestdien, 2024. gada 10. februārī, plkst. 14:00 aicinām uz sarunu ar Pēteri Krilovu – “Mākslas tēla dzemdināšana: saruna par aktieriem, mākslu un dzīvi”.

Pirms 30 gadiem kino un teātra režisors un pedagogs Pēteris Krilovs (1949) intervijā ar izaicinošu nosaukumu Kāda attieksme valda galmā pret aktieriem, tāda ir valsts teica: “Ja sabiedrībā būs cieņa pret dzīvo, silto, cilvēciski sajūtamo un pat aptaustāmo mākslas tēlu, tā nenogrims ideoloģijā, kas ir abstrakta, auksta cietsirdīga. Tas tēls ir svarīgāks par visu! Un svarīgs ir mākslas tēla dzemdināšanas darbs“.
Kaut arī Pēteris Krilovs – Latvijas Kultūras akadēmijas profesors emeritus, daudzu teātra un kino balvu laureāts, aktiermākslas un filmu režijas skolotājs vairākām teātra un kino veidotāju paaudzēm – šajos trīsdesmit gados kopā ar mums visiem ir ticis tālāk par tiem “trīsarpus lukturīšu, četrarpus salauztu krēslu”, kas bija pieejami radīšanai 1993. gadā Daugavpils teātrī, tomēr viņa fundamentālās intereses nav mainījušās: tās vērstas uz cilvēku savstarpējo attiecību niansēm, uz varas un mākslas konfrontāciju, un uz Aktieri ne tikai kā profesiju, bet arī kā simbolisku figūru dzīves norišu sarežģītajās krustcelēs. 

Rīgas Kino muzejs aicina uz sarunu ar Pēteri Krilovu — par aktiermākslas izpratni un mācīšanas metodēm, režisora filmām, personiskā likteņa un varas spēlēm… Sarunu vada kinozinātniece, Rīgas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone un kinorežisors Dāvis Sīmanis.

Saruna tiks filmēta.
Ieejas maksa: muzeja biļetes.