Author: Kino Muzejs

Kino režisora un operatora Andra Slapiņa 75 gadu jubilejai veltīts atceres pasākums. Filmas. Sarunas. Atmiņas.

Sadarbībā ar Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvu

Rīgas Kino muzejā trešdien, 2025. gada 8. janvārī, plkst. 18,00! Ieeja bez maksas

“Mana neatkarība – tikai darbs šai īsajā brīdī, kad Latvija zied”, tā 1990. gada 1. maijā savā dienasgrāmatā ierakstīja Andris Slapiņš (1949. 29. 12.  – 1991. 20. 01.) – kino režisors un operators, etnogrāfs, Latvijas brīvības cīnītājs.

Andra Slapiņa 75. jubilejas atcerē Rīgas Kino muzejs aicina kopīgi skatīties Andra Slapiņa filmas, atcerēties Andri kā kolēģi, draugu un ģimenes locekli, spriest par to, kas darāms, lai Andra Slapiņa darbs būtu labāk zināms un plašāk pieejams mūsdienu auditorijai.

Programmā:

Līvu dziesmas Līvõ lōlõd dokumentāra filma, Rīgas kinostudija, 1976, 21`, Andra Slapiņa diplomdarbs

“Sporta apskats” Nr. 2, 1976; kinožurnāls, Rīgas kinostudija 10`, režisore Laima Žurgina, operatori Andris Slapiņš, Juris Podnieks, Andris Seleckis

Kādreiz Eiropā, koncertfilma, Rīgas videocentrs, 1989, 55` scenārija autori Ingrīda Zemzare un Andris Slapiņš, režisors un operators Andris Slapiņš. Tiks rādīti filmas fragmenti!

Andra Slapiņa filmogrāfijā, ieskaitot kinohroniku sižetus un etnogrāfiskus filmējumus, ir pāri par 70 nosaukumu. Vairāk kā 20 filmām un kinohronikām Slapiņš bijis režisors, daudzkārt arī scenārija autors. Andra Slapiņa galvenā tēma kinomākslā bija tautas tradīcijas un vēsture, taču viņa skats uz tradīcijām bija plašs, viņš prata ieraudzīt ne tikai latviešu savdabību, bet arī saiknes, kas vieno dažādu, īpaši impēriju pakļauto, “mazo” tautu dzīvesziņu un pasaules uztveri. Andra Slapiņa filma “Cerību lauki” (1988) bija starp pirmajiem Latvijas kino starptautiskajiem ražojumiem – tapa kopā ar Lielbritāniju, fiksējot līdzīgos elementus Baltijas un Lielbritānijas folklorā. Ar lielu prieku un aizrautību Andris Slapiņš filmēja sporta sacensības, bet Atmodas laikā – politiskos notikumus, neatkarības kustību gan Latvijā, gan arī citur Eiropā.

Pēc Andra Slapiņa nošaušanas Bastejkalnā, viņa brālis Jānis Slapiņš rakstīja: “Viņš krita kā karavīrs, kaut arī karavīrs nebija, jo mūsdienu bruņotajās sadursmēs no kino, foto un videokamerām bieži baidās vairāk kā no ieročiem. Andri neķēra nejauša lode, viņu aukstasinīgi novāca. Savu pienākumu, ar kuru lepojās, viņš izpildīja”.

Sestdien, 28. decembrī plkst. 14.00 LKA Rīgas Kino muzejā ar filmas “To atceras tikai vilcieni” (režisors Jānis Putniņš, 2016) seansu tiks atzīmēta kino dzimšanas diena. Šajā datumā 1895. gadā Parīzē notika pirmais kino seanss par maksu, un vilcieniem kino vēsturē ir nozīmīga loma.

Kino un vilcienu vēsture ir savijušās tik cieši, ka to varētu uzskatīt par ģenētisku un arī simbolisku radniecību. Saistība ar modernitāti, tehnoloģiju attīstību ir tikai viena no līdzībām. Gan vilcieni, gan filmas dod iespēju nokļūt citur, un šī pārvietošanās sola kādu notikumu, piedzīvojumu. Tādās filmu vēsturei būtiskās filmās kā “Vilciena pienākšana Sjotas stacijā” (1896), “Lielā vilciena aplaupīšana” (1903), “Ģenerālis” (1926) centrālo vietu ieņem vilciens. Tas iekarojis vietu dažādos žanros. Lai atceramies noziegumu “Slepkavības Austrumu ekspresī” (1974), skūpstus “Uz ziemeļiem no ziemeļrietumiem” (1959), gleznu izvešanu spriedzes filmā “Vilciens“ (1964) vai gauso vilciena gaidīšanu vesternā  “Reiz rietumos” (1968).

Ne mazāka loma vilcienam bijusi Latvijā veidotās filmās, un par to varēs pārliecināties, noskatoties filmu “To atceras tikai vilcieni”. Dokumentālās īsfilmas scenārija autori Jānis Putniņš un Signe Birkova, caurskatot  Rīgas kinostudijā tapušas filmas un atlasot kadrus no tām, nokomplektējuši  savu sastāvu, kas ar jaunu nozīmi un mērķi traucas cauri kino vēsturei. Liela daļa filmu fragmentu ir no režisora Aloiza Brenča spriedzes pilnajiem detektīviem.

Filmu veidojusi studija “Camera Obscura”. Filmas “To atceras tikai vilcieni” garums – 42 minūtes.

Pirms filmas – kino pētnieces Danielas Zacmane ievads.

Ar 28. decembri saistās vēl kāds notikums. Kino dzimšanas dienā tālajā 1961. gadā apprecējās Ivars un Maija Selecki. Izstāde “Ivara Selecka iela. Selecku dzimta un kino” šobrīd apskatāma muzejā.  

Ieeja pasākumā ar muzeja biļetēm.

Sestdien, 21. decembrī plkst. 13.00 Rīgas Kino muzeja svētku pasākumā ar Ziemassvētku dziesmām uzstāsies Ukrainas sieviešu koris un tiks izrādīta dokumentāli izglītojoša filma „Ukrainas kinematogrāfa dzimšana” (1990). Pasākumā piedalīsies arī filmas līdzrežisore Ludmila Serebreņikova.

Pasākumu ieskandinās Ukrainas sieviešu koris “Divčata.ua” (vadītāja Hanna Bukreieva), kas a capella izpildījumā iepazīstinās ar Ukrainas svētku mūziku.

Pēc nelielā koncerta aicinām noskatīties dokumentāli izglītojošo filmu „Ukrainas kinematogrāfa dzimšana” (1990). Tās režisori ir Almars un Ludmila Serebreņikovi. Almars Serebreņikovs bija ievērojams Ukrainas dokumentālā kino režisors, viņa darbi glabājas Luvrā Parīzē, ASV Kongresa bibliotēkā. Filmā piedalās kinokritiķi Oleksandrs Rutkovskis un Sergijs Trimbahs, tā aptver periodu no Ukrainas kino pirmsākumiem 1893. gadā līdz Oleksandra Dovženko ienākšanai kino 1920. gadu vidū. Filmā izmantoti fragmenti no pirmajām dokumentārajām filmām “Poltavas kaujas 200. gadadiena” 1909, “Tāds, lūk, skūpsts” 1910, kā arī no spēlfilmām: “Nobijies buržujs” 1919, “Spoks klaiņo pa Eiropu” 1922, “Ukrāzija” 1924, “Alim” 1926, “Tarass Ševčenko” 1926 un citām.

Filmas garums 60 minūtes. un tā tiks izrādīta ar titriem latviešu valodā. 

Pēc filmas: sarunas, karstvīns un piparkūkas.

Ieeja pasākumā bez maksas.

Trešdien, 11. decembrī plkst. 18.00 LKA Rīgas Kino muzejā ciklā “Disociatīvā fūga: Ozoliņas sarunas” tiks demonstrēta ukraiņu īsfilmu izlase. Sarunā par karu kā robežšķirtni starp kino toreiz un tagad, par jauno kino veidotāju dažādajiem likteņiem un kino veidošanu kā atbalsta veidu Ukrainai piedalīsies režisore Oleksandra Petlovana.

Programmā iekļautas trīs ukraiņu īsfilmas. Oleksandra Petlovana, Maksims Tuzovs (Maksym Tuzov) un Anastasiia Lukova ir kursabiedri, kas absolvējuši Kijivas Nacionālās I. K. Karpenko-Karogo Teātra, kino un televīzijas universitāti. Režisoru filmas tapušas īsi pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Īsfilmas “Pomana”, “Augšā lejā” un “Taisnais” bija daļa no ukraiņu īsfilmu programmas (kopā 16 filmas), kas īpašos seansos izrādītas tādās Eiropas pilsētās kā Varšava, Parīze, Prāga u.c.  ar mērķi piesaistīt līdzekļus Ukrainas atbalstam pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā.

Režisores Anastasiias Lukovas filma “Pomana” (Pomana) ir traģikomēdija, kurā apspēlēta Dienvidukrainā sastopama tradīcija – ­apmeklējot aizgājēju, var izvēlēties un iegūt īpašumā kādu reiz viņam piederošu lietu. Režisores Oleksandras Petlovanas filma “Augšā lejā” (angl. Up and Down) ir stāsts par jaunu un visai veiksmīgu ukraiņu rakstnieku, kura dzīve krasi mainās, kad viņa jaunā īso stāstu krājuma prezentācijā parādās kāda no viņa cienītājām. Maksima Tuzova filmas “Taisnais” (angl. The Righteous One) galvenais protagonists ir tiesnesis, kurš sastopas ar jautājumiem par taisnīgumu un izvēli. Filma ir ieguvusi vairākus novērtējumus, tostarp balvu kā Labākā režisora īsfilmas debija Kannās, kā arī Kijivas pilsētas domes balvu “Par radošiem sasniegumiem”.

Ieva Ozoliņa: “Vienojošais elements visās trīs 2021. gadā tapušajās īsfilmās ir maģiskā reālisma klātbūtne un ticība spēkiem, kas nemitīgi atgādina, ka primāri garā jābūt stipram katram pašam. Lai arī filmās vēl tiešā veidā netiek atspoguļots karš un tās veidotas viegli ironiskā intonācijā, tajās ietvertās tēmas trāpīgi rezonē ar šodienu.”

Filmas tiks demonstrētas ukraiņu valodā ar angļu subtitriem. Saruna pēc filmas notiks angļu valodā. Pasākuma kopējais garums – 1 stunda un 30 minūtes. Ieeja bez maksas.

Trešdien, 27. novembrī plkst. 18.00 ciklā “Disociatīvā fūga” kino režisore Ieva Ozoliņa sarunāsies ar kino režisoru Dzintaru Dreibergu.

Ieva Ozoliņa: “Dzintars Dreibergs  man visvairāk saistās ar vārdu savienojumu “padoties aizliegts”, un tas tā ir vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt,  2009. gadā iznāca viņa filma ar šādu nosaukumu; tajā tēvs, boksa treneris Aivars Ritenieks audzina savus divus dēlus par olimpiešiem. Arī daudzi sarežģīti varoņi citās Dreiberga filmās iztur un nepadodas, atrodoties vēsturiski dramatiskās situācijās. Nepadodas arī režisors, kurš spēj šos notikumus iedzīvināt, radot saprotamus un saistošus stāstus visplašākajai auditorijai.”

Dzintars Dreibergs ieguvis vispusīgu izglītību – vispirms studējot Rīgas Ekonomikas augstskolā un strādājot uzņēmējdarbībā, bet vēlāk mācoties Latvijas Kultūras akadēmijā un Baltijas Filmu un mediju skolā. Dreiberga studiju laika filma Dushechka  (2007) tika nominēta Lielā Kristapa balvai kā labākā studentu filma. Viņa režisētā filma Dvēseļu putenis (2019) saņēma sešas Lielā Kristapa balvas, tai skaitā – par labāko pilnmetrāžas spēlfilmu, savukārt Dzintars Dreibergs saņēma balvu par labāko spēlfilmas režiju.

Trešdien, 13. novembrī plkst. 18.00 ciklā “Disociatīvā fūga” kino režisore Ieva Ozoliņa sarunāsies ar kino režisori Dzintru Geku.

Latvijas svētku mēnesī sarunas centrā būs tēma par filmu veidotāju lomu vēsturisku notikumu un cilvēku likteņu fiksācijā dokumentārajā kino. 

Režisores darbi ciklā “Sbīrijas bērni” ir kļuvuši par nozīmīgu Latvijas vēstures fiksāciju un atspoguļojumu kino. Dzintras Gekas jaunākā filma ‘“Septiņas dienas ar gleznošanu, runāšanu, klusēšanu” veltīta gleznotājam Jurim Jurjānam. Filma, kas nebūt nav par gleznošanu, piedāvā dokumentālistes intuitīvu skatījumu, radot elegantu un personisku skaistu mūžu nodzīvojuša vīra portretu un apliecina, cik svarīga dokumentārajā kino ir laika dimensija. Jo ir jāpaspēj dokumentēt individuālas dzīves un likteņus, lai atstātu liecības par Latvijas vēsturi un cilvēkiem tajā