Trešdien, 24. aprīlī plkst .18.00 – “Disociatīvā fūga” ar režisoru Andreju Ēķi

Ciklā “Disociatīvā fūga: Ozoliņas sarunas” uz sarunu aicināts režisors, producents un scenārists Andrejs Ēķis.

Ieva Ozoliņa: “Žurnālā “Santa” reiz izlasīju šādu Ēķa citātu: “Var jau būt, ka tas bija manā galvā, bet mazliet jutos kā otrās šķiras cilvēks. Tā tas bija līdz devītajai klasei, kad mājās tēva mantās atradu kinokameru. Un uzfilmēju filmu par klasesbiedriem. Kad rādīju šo filmu pārējiem, pēkšņi sajutu – es iegūstu varu par šiem cilvēkiem, pār meitenēm. Viņi skatās filmu, smejas vai atkal nesmejas. Un tādā veidā es ieguvu pašapziņu.” Ir zināms, ka kinorežija ir narcisma augstākā forma, bet tikai daži režisori to atzīst. Domāju, ka būs ļoti interesanta tikšanās, jo Andrejs Ēķis ir režisors, kurš tā ļoti sulīgi, atklāti, enerģiski un iedvesmojoši stāsta gan par savām darba metodēm, gan par veiksmēm, gan arī par “feiliem”. Tas ir visvērtīgākais, ko saruna var sniegt.”

Andrejs Ēķis kā režisors veidojis spēlfilmas “Klases salidojums 2” 2020), “Klases salidojums” (2019), “Blēži” (2018), “Svingeri” (2016). Kā producents un scenārists vairākkārt strādājis pie filmām (“Rīgas sargi”(2007), “Baiga vasara (2000)), kurās darbība risinās Latvijas vēsturē izšķirošos brīžos. Nesen pie skatītājiem nonācis režisora jaunākais darbs – daudzsēriju vēsturiskā drāma “Dumpis”. Tās sižets balstīts vēsturiskos notikumos – 1975. gadā.

Sestdien, 20. aprīlī – saruna ar filmas “Marijas klusums” veidotājiem – režisoru Dāvi Sīmani un mākslinieci Kristīni Jurjāni

Sestdien, 20. aprīlī plkst. 14.00 LKA Rīgas Kino muzeja “Ievas istabā” viesosies filmas “Marijas klusums” režisors Dāvis Sīmanis un māksliniece Kristīne Jurjāne. Sarunas galvenā tēma būs par mākslinieka izvēlēm un atbildību. Ar šiem jautājumiem sastapās gan filmas varone aktrise Marija Leiko, gan savā darbā arī filmas veidotāji.

Kopš aprīļa sākuma uz Latvijas kino ekrāniem skatāma studijas Mistrus Media veidotā pilnmetrāžas filma “Marijas klusums”. Filmā vēstīts par teātra un mēmā kino aktrises Marijas Leiko dzīves pēdējo posmu, sākot no viņas ierašanās pie savas mazmeitas Padomju Savienībā, līdz pat aktrises nošaušanai 1938. gadā. Leiko kļūst par Staļina iniciētās latviešu iznīcināšanas akcijas liecinieci un upuri. Filmas varone jau ar pirmajiem filmas kadriem tiek ierauta traģisku vēsturisku notikumu nolemtībā, taču kā svarīga līnija filmā parādās arī individuālā izvēle un mākslinieka atbildība. Māksliniece Kristīne Jurjāne saka: “Filmas veidotāji caur Marijas Leiko tēlu aci pret aci saskārās ar apjausmu, ka mākslinieka izvēlēm un godīgumam, ikvienai kustībai ir liela nozīme. Mūsu ziņā bija precīzi rekonstruēt noteiktu vēsturisko laikmetu un vienlaikus likt atpazīt terora un ļaunuma atmosfēru šodienas notikumos.”

Dāvis Sīmanis un Kristīne Jurjāne, rekonstrējot pagājušā gadsimta pirmās puses laiku un atmosfēru, sadarbojušies filmās “Pelnu sanatorija (2016), “Tēvs nakts” (2018), “Gads pirms kara”(2021), “Emīlija. Preses karaliene” (2021).

Ieeja uz pasākumu ar Rīgas Kino muzeja biļetēm, kuras varēs iegādāties uz vietas.

10. aprīlī “Disociatīvā fūga: Ozoliņas sarunas” – tikšanās ar režisoru Jāni Ābeli

Trešdien, 10. aprīlī plkst. 18.00 LKA Rīgas Kino muzejā ciklā “Disociatīvā fūga: Ozoliņas sarunas” uz sarunu aicināts režisors Jānis Ābele. Ieva Ozoliņa: “Viena no intriģējošākajām topošajām dokumentārajām filmām, iespējams, ir filma par dzejnieku Anatolu Imermani ( 1914-1998), leģendāru latviešu bohēmistu un detektīvžanra meistaru, kuram pastāv arī emocionāla saistība ar sarkano lukturu reģioniem. Došos “Disociatīvajā fūgā” kopā ar filmas režisoru Jāni Ābeli, lai parunātos par šīs un citu viņa filmu veidošanu.”

Jānis Ābele veidojis tādas pilnmetrāžas spēlfilmas kā “7 miljardi gadu pirms pasaules gala” (2018), “Jelgava ’94” (2019) un dokumentālo īsfilmu “81 metrs” (2022). Jānis Ābele strādājis pie filmām arī kā skaņu un montāžas režisors, bet ne tikai.  Nesen uz ekrāniem iznākušajā Lienes Lindes filmā “Melnais samts” režisors kādā epizodē redzams arī kā aktieris režisora lomā.  

Sarunu iesildīs Jāņa Ābeles īsfilmas “Augstāk par zemi” (2015) un “81 metrs” (2022).

Sestdien, 23. martā plkst. 16.00 – “Sibīrijas dienasgrāmatas” 3. sērija

Pieminot 1949. gada masu deportācijas, kuru laikā uz Sibīriju tika izsūtīti vairāk kā 40 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, LKA Rīgas Kino muzejā sestdien, 23. martā plkst. 16.00 tiks izrādīta režisores Dzintras Gekas filmu sērijas “Sibīrijas dienasgrāmatas” 3. daļa. Tas ir stāsts par 1941. gadā uz Sibīriju aizvesto bērnu otrreizējo izvešanu 1949. gada 25. martā.

Ieeja pasākumā ir bez maksas.
 
1946. un 1947. gadā, pateicoties Latvijas Izglītības ministrijas darbinieku uzņēmībai un pūlēm, vairāk nekā tūkstotis 1941. gada 14. jūnijā aizvestie bērni,  
bāreņi un pusbāreņi vecumā līdz 16 gadiem, tika atvesti atpakaļ uz Latviju, atdoti audzināšanā radinieku ģimenēs. Diemžēl ar to viņu moku ceļš nebeidzās. 
Gandrīz visus 1949. gada 25. martā pa etapu atkal nosūtīja uz agrākajām nometinājuma vietām, no kurām Dzimtenē viņi varēja atgriezties tikai piecdesmito gadu beigās. 
Daudzi bija nodibinājuši Krievijā ģimenes, zaudējuši saites ar radiniekiem Latvijā. Tie, kuri atgriezās, dzimtenē tika uzņemti kā nevēlami cilvēki.
Sibīrijas bērni otrreizējo deportāciju piedzīvoja kā netaisnību un absurdu. 

Filma “Sibīrijas dienasgrāmatas” sastāv no četrām sērijām, kurās vēstīts par 1941. gada deportāciju, otrreizējo izvešanu 1949. gadā, atgriešanos Latvijā un dzīvi atkal brīvajā Latvijā.
 
režisore un producente
DZINTRA GEKA
montāžas un skaņas režisors
ARMANDS ZVIRBULIS
operatori
AIVARS LUBĀNIETIS, IGORS TŪNS
videoinženieris
VALDIS ZEĻONKA
ARTŪRA MASKATA un PĒTERA VASKA mūzika
52min.

© Studija SB

 

 

Sestdien, 16. martā – režisore Anna Viduleja un “Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks”

Sestdien, 16. martā plkst. 14.00 LKA Rīgas Kino muzejā par arhīvu lomu dokumentālās filmas veidošanā stāstīs režisore Anna Viduleja. Pirms tikšanās ar režisori Muzeja pasākuma apmeklētājiem būs iespēja noskatīties Annas Vidulejas un Antras Cilinskas dokumentālo filmu “Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks”.

Filmas tapšanas laika tās veidotājas vairākus gadus veltījušas Podnieka dzīves izpētei, un liela daļa materiālu: fotogrāfijas, piezīmes, apraksti u.c. materiāli atrasti un pētīti, strādājot arhīvos – LKA Rīgas Kino muzeja krātuvē un Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā (KFFDA).

Anna Viduleja: “Atceros Kino muzeja tapšanu. Filmas “Podnieks par Podnieku” veidošanas laikā priecājos ka pusaudžu gados vērotās Muzeja dibinātāju ieceres ir realizējušās – materiāli ir saglabāti un pieejami, lai tos šodien skatītos un rādītu. Esmu pateicīga par iespēju sadarboties ar LKA Rīgas Kino muzeja atsaucīgajām un ieinteresētajām krājuma darbiniecēm Daci Grants- Cielavu un Madaru Lapiņu, kurām rūpēja arhīvu atdzīvošanās filmas veidolā. Tas pats sakāms par Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva darbiniekiem, kuri atpazina šī projekta lielo atkarību no arhīvu materiāliem, jo filmas „Podnieks par Podnieku“ pamatuzdevums bija dot skatītājam iespēju iekļūt aizgājušajā laikā. Arhīvu un muzeju materiāli kā spoguļi mums netiešā, bet ļoti būtiskā veidā ļauj ieskatīties un ieklausīties Jura Podnieka personībā un viņa laikā.“

Filmu “Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks” veidojusi „Jura Podnieka studija“, un tā kinoteātros būs skatāma no 18. marta.

Ieeja ar muzeja biļetēm.

 

7. martā plkst. 18.00 – filma “Igarka, Cerība un Taurenis”

Ceturtdien, 7. martā plkst. 18.00 Rīgas Kino muzejā ar filmu “Igarka, Cerība un Taurenis” atzīmēsim filmas galvenās varones Nadeždas Āriņas jubileju. Viņas mamma Laima 1941. gadā tika izsūtīta uz Sibīriju pēc tam, kad par viltotu maizes kartiņu viņa tika notiesāta uz 10 gadiem ieslodzījumā. Cietumā Laima pasniedza cukura graudiņu novārgušam ieslodzītajam no vīriešu nometnes. Tā viņi iepazinās. Tur piedzima Nadja. Mamma viņai iedeva vārdu Cerība – ar domu, ka viņa atgriezīsies Latvijā.
90. gadu sākumā Nadežda atgriezās. Mamma, tāpat kā daudzi latvieši, palika mūžīgajā sasalumā Igarkā. Nadežda sameklēja savu bērnības draugu Anatoliju, uzvārds viņam – Taurenis. Tāpēc filmai tāds nosaukums.

Sestdien, 9. martā plkst. 14.00 “Ievas istabā” – Marta Bite un Ieva Romanova

Sestdien, 9. martā plkst. 14.00 LKA Rīgas Kino muzejā iekārtotajā Ievas istabā satiksies divas Latvijas Kinematogrāfistu savienības (LKS) vadītājas: pažreizējā tās priekšsēdētāja Marta Bite un Ieva Romanova, kas LKS vadīja no 1999. līdz 2013. un no 2015. līdz 2023. gadam.

Ieva Romanova ir filmu māksliniece, muzeju ekspozīciju un izstāžu dizainere, ilggadīga Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāja, trīs bērnu mamma un vecmāmiņa sešiem mazbērniem. 2024. gadā saņēmusi Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” par mūža ieguldījumu kinomākslā. Ekspozīcija Ievas istaba, kas šobrīd skatāma Kino muzejā, ir improvizēts ieskats Ievas Romanovas dzīves galvenajos lokos. 

Marta Bite ir tādu filmu kā “Valkātājs” (2020), “Mēs gribējām izmainīt pasauli” (2020), Kondoru kalve”(2018) producente, kopš  2016. gada – Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” producente. Kopš 2022. gada Marta Bite ir Latvijas Kinematogrāfistu savienības valdes locekle, priekšsēdētāja pienākumu izpildītāja, bet no 2023. gada – Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāja. Vada filmu izglītības projektus bērniem un jauniešiem.

LKS ir brīvprātīga, profesionāla radoša organizācija, kas apvieno fiziskās personas – dažādu profesiju kinematogrāfistus. Organizācija dibināta 1962.gadā, bet pārveidota 1993. gadā.  LKS darbības galvenais mērķis ir Latvijas filmu nozares atjaunošana, attīstība un kvalitāte un prestižs. Ar to saistīta arī biedru labklājība, radošo ieceru īstenošanas iespējas, panākumi un jaunu filmu ceļš pie skatītāja. LKS piedalās nozares stratēģijas un normatīvo aktu izstrādē sadarbībā ar kultūras NVO un valsts institūcijām, rīko konferences, sarunas par nozares situāciju un nākotni, uztur LKS biedru datu bāzi, ir LKS ir Latvijas filmu festivāla un balvas „Lielais Kristaps” iedibinātājs un rīkotājs.

Marta Bite: „Kino savienībai jābūvē stiprs tilts starp dažādu profesiju un paaudžu filmu veidotājiem, starp nozares profesionāļiem un skatītājiem, starp filmu veidotājiem un nozares institūcijām, lai kopīgi veicinātu nozares attīstību, izglītotu jaunu filmu veidotāju un skatītāju paaudzi un radītu dziļāku izpratni par kino mākslu.”

 

“Disociatīvā fūga: Ozoliņas sarunas” – tikšanās ar režisori Lieni Lindi trešdien, 6. martā

Trešdien, 6. martā plkst. 18:00 LKA Rīgas Kino muzejā kinolektorijā “Disociatīvā fūga: Ozoliņas sarunas” Ieva Ozoliņa sarunāsies ar filmu režisori un scenāristi Lieni Lindi.

Ieva Ozoliņa: “Lienes Lindes jaunākā filma Melnais samts jau pulcē plašu atbalstītāju loku trīsdesmitgadnieku un vecumā uz augšu grupā, kas apgalvo, ka šajā filmā beidzot ir pastāstīts viss… Linde turklāt ir režisore ar lielisku prasmi radīt īstus un nesamocītus dialogus, un viņai piemīt atbruņojoša nesaudzīgas ironijas un pašironijas spēja. Tas saredzams arī režisores īsfilmā Septiņas neveiklas seksa reizes, kuru varēs noskatīties mūsu sarunas ievadā.” 

Nesen uz ekrāniem iznāca režisores pirmā pilnmetrāžas filma Melnais samts, kas tika izvirzīta Lielajam Kristapam deviņās kategorijās. Lienes Lindes īsfilma Septiņas neveiklas seksa reizes (2016) saņēma Latvijas nacionālo kino godalgu Lielais Kristaps kā labākā studentu filma. Liene Linde ir arī dokumentālās filmas Klātbūtne (2020) režisore un scenāriste (kopā ar Armandu Zelču) un arī īsmetrāžas dokumentālās filmas Četri mielasti (2012) režisore un scenārija autore (scenārija līdzautors Dainis Juraga).

“Disociatīvā fūga: Ozoliņas sarunas” ir režisores Ievas Ozoliņas vadīts sarunu cikls, kas regulāri notiek LKA Rīgas Kino muzejā. Tajā viņa sarunājas ar saviem kolēģiem par režisora cilvēcisko un māksliniecisko identitāti, par attiecībām ar viņa filmējamajiem varoņiem vai aktieriem, auditoriju un filmu idejām.

Ieejas maksa pasākumā būs par biļetes cenu.

 

Jauna ekspozīcija – “Ievas istaba”

LKA Rīgas kino muzejā no 1. marta skatāma jauna ekspozīcija – Ievas istaba, kas ir improvizēts ieskats Ievas Romanovas dzīves galvenajos lokos. Liecības par Romanovas darbu pie filmu mākslinieciskās telpas izveides – īpaši par filmu “Dzīvīte” (1989); liecības par darbu kā muzeju māksliniecei – īpaši par Latvijas kino vēsturei veltītajām Rīgas Kino muzeja izstādēm; liecības par priekšsēdētājas darbu Latvijas Kinematogrāfistu savienībā un šajā amatā tapušajiem “kopotajiem birokrātiskajiem rakstiem” un Latvijas kino (at)balstošajām aktivitātēm. 

Ieva Romanova ir filmu māksliniece, muzeju ekspozīciju un izstāžu dizainere, ilggadīga Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāja, trīs bērnu mamma un vecmāmiņa sešiem mazbērniem. 2024. gadā saņēmusi Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” par mūža ieguldījumu kinomākslā.

 

 

 

 

28. februārī Ieva Ozoliņa sarunāsies ar Juri Poškus

Trešdien, 28. februārī, plkst. 18:00 LKA Rīgas Kino muzejā notiks otrā tikšanās sarunu ciklā “Disociatīvā fūga: Ozoliņas sarunas”, kurā režisore Ieva Ozoliņa sarunājas ar kino cilvēkiem par kino. Šajā reizē Ieva tiksies ar režisoru un scenāristu Juri Poškus. Sarunas ietvaros būs iespēja noskatīties viņa agrīno īsfilmu “Nāves eņģeļi”(1998) par dzelzceļnieku dzīvi, kā arī ieskatīties topošās filmas “Kalendārs mani sauc” fragmentos. Ieva Ozoliņa: “Juris Poškus ir viens no cilvēkiem, ar kuru saruna par jebkuru sadzīvisku tematu, agri vai vēlu nonāk pie kino. Jurim kino ir reliģija, mūzika un varbūt arī veids, kā dzīvot dzīvi.”

 

“Disociatīvā fūga: Ozoliņas sarunas” ir režisores Ievas Ozoliņas vadīts sarunu cikls, kas regulāri norisinās LKA Rīgas Kino muzejā. Tajā viņa sarunājas ar saviem kolēģiem par režisora cilvēcisko un māksliniecisko identitāti, par attiecībām ar viņa filmējamajiem varoņiem vai aktieriem, auditoriju un filmu idejām. Sarunas ievadīs vai papildinās filmas vai filmu fragmenti. Regulāro klātienes notikumu programmu papildina raidījums “Disociatīvā fūga” Radio Naba.

Disociatīvā fūga ir amnēzijas veids, kas raksturo stāvokli, kurā cilvēkam ir pazudusi piekļuve lielākai daļai atmiņu vai visām atmiņām par sevi. Tādos brīžos cilvēks var aizklīst, pārcelties uz dzīvi citur un pieņemt pilnīgi jaunu identitāti. Pēc laika tas var pāriet. Viņš atgriežas, it kā nekas nebūtu bijis. Dažkārt kas līdzīgs notiek ar filmas režisoru, kas filmas veidošanas procesā “kļūst” par savas filmas varoni un dzīvo tā dzīvi vairāk nekā pats savējo.

Ieva Ozoliņa ir dokumentālā kino režisore, pazīstama ar savām dokumentālajām filmām “Mans tēvs baņķieris” (2015), “Dotais lielums: mana māte” (2018), “Mana māte valsts” (2022). Ozoliņa par filmu “Mans tēvs baņķieris” saņēma Lielā Kristapa balvu kategorijā “Labākā debijas filma”. Viņas filma “Mana māte valsts” saņēma Lielā Kristapa balvu kategorijā “Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma”. Filma “Dotais lielums mana māte” apbalvota ar žūrijas balvu dokumentālo filmu festivālā IDFA Amsterdamā. 

 

Ieejas maksa pasākumā – muzeja biļete.