Author: Kino Muzejs

Trešdien, 11. decembrī plkst. 18.00 LKA Rīgas Kino muzejā ciklā “Disociatīvā fūga: Ozoliņas sarunas” tiks demonstrēta ukraiņu īsfilmu izlase. Sarunā par karu kā robežšķirtni starp kino toreiz un tagad, par jauno kino veidotāju dažādajiem likteņiem un kino veidošanu kā atbalsta veidu Ukrainai piedalīsies režisore Oleksandra Petlovana.

Programmā iekļautas trīs ukraiņu īsfilmas. Oleksandra Petlovana, Maksims Tuzovs (Maksym Tuzov) un Anastasiia Lukova ir kursabiedri, kas absolvējuši Kijivas Nacionālās I. K. Karpenko-Karogo Teātra, kino un televīzijas universitāti. Režisoru filmas tapušas īsi pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Īsfilmas “Pomana”, “Augšā lejā” un “Taisnais” bija daļa no ukraiņu īsfilmu programmas (kopā 16 filmas), kas īpašos seansos izrādītas tādās Eiropas pilsētās kā Varšava, Parīze, Prāga u.c.  ar mērķi piesaistīt līdzekļus Ukrainas atbalstam pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā.

Režisores Anastasiias Lukovas filma “Pomana” (Pomana) ir traģikomēdija, kurā apspēlēta Dienvidukrainā sastopama tradīcija – ­apmeklējot aizgājēju, var izvēlēties un iegūt īpašumā kādu reiz viņam piederošu lietu. Režisores Oleksandras Petlovanas filma “Augšā lejā” (angl. Up and Down) ir stāsts par jaunu un visai veiksmīgu ukraiņu rakstnieku, kura dzīve krasi mainās, kad viņa jaunā īso stāstu krājuma prezentācijā parādās kāda no viņa cienītājām. Maksima Tuzova filmas “Taisnais” (angl. The Righteous One) galvenais protagonists ir tiesnesis, kurš sastopas ar jautājumiem par taisnīgumu un izvēli. Filma ir ieguvusi vairākus novērtējumus, tostarp balvu kā Labākā režisora īsfilmas debija Kannās, kā arī Kijivas pilsētas domes balvu “Par radošiem sasniegumiem”.

Ieva Ozoliņa: “Vienojošais elements visās trīs 2021. gadā tapušajās īsfilmās ir maģiskā reālisma klātbūtne un ticība spēkiem, kas nemitīgi atgādina, ka primāri garā jābūt stipram katram pašam. Lai arī filmās vēl tiešā veidā netiek atspoguļots karš un tās veidotas viegli ironiskā intonācijā, tajās ietvertās tēmas trāpīgi rezonē ar šodienu.”

Filmas tiks demonstrētas ukraiņu valodā ar angļu subtitriem. Saruna pēc filmas notiks angļu valodā. Pasākuma kopējais garums – 1 stunda un 30 minūtes. Ieeja bez maksas.

Trešdien, 27. novembrī plkst. 18.00 ciklā “Disociatīvā fūga” kino režisore Ieva Ozoliņa sarunāsies ar kino režisoru Dzintaru Dreibergu.

Ieva Ozoliņa: “Dzintars Dreibergs  man visvairāk saistās ar vārdu savienojumu “padoties aizliegts”, un tas tā ir vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt,  2009. gadā iznāca viņa filma ar šādu nosaukumu; tajā tēvs, boksa treneris Aivars Ritenieks audzina savus divus dēlus par olimpiešiem. Arī daudzi sarežģīti varoņi citās Dreiberga filmās iztur un nepadodas, atrodoties vēsturiski dramatiskās situācijās. Nepadodas arī režisors, kurš spēj šos notikumus iedzīvināt, radot saprotamus un saistošus stāstus visplašākajai auditorijai.”

Dzintars Dreibergs ieguvis vispusīgu izglītību – vispirms studējot Rīgas Ekonomikas augstskolā un strādājot uzņēmējdarbībā, bet vēlāk mācoties Latvijas Kultūras akadēmijā un Baltijas Filmu un mediju skolā. Dreiberga studiju laika filma Dushechka  (2007) tika nominēta Lielā Kristapa balvai kā labākā studentu filma. Viņa režisētā filma Dvēseļu putenis (2019) saņēma sešas Lielā Kristapa balvas, tai skaitā – par labāko pilnmetrāžas spēlfilmu, savukārt Dzintars Dreibergs saņēma balvu par labāko spēlfilmas režiju.

Trešdien, 13. novembrī plkst. 18.00 ciklā “Disociatīvā fūga” kino režisore Ieva Ozoliņa sarunāsies ar kino režisori Dzintru Geku.

Latvijas svētku mēnesī sarunas centrā būs tēma par filmu veidotāju lomu vēsturisku notikumu un cilvēku likteņu fiksācijā dokumentārajā kino. 

Režisores darbi ciklā “Sbīrijas bērni” ir kļuvuši par nozīmīgu Latvijas vēstures fiksāciju un atspoguļojumu kino. Dzintras Gekas jaunākā filma ‘“Septiņas dienas ar gleznošanu, runāšanu, klusēšanu” veltīta gleznotājam Jurim Jurjānam. Filma, kas nebūt nav par gleznošanu, piedāvā dokumentālistes intuitīvu skatījumu, radot elegantu un personisku skaistu mūžu nodzīvojuša vīra portretu un apliecina, cik svarīga dokumentārajā kino ir laika dimensija. Jo ir jāpaspēj dokumentēt individuālas dzīves un likteņus, lai atstātu liecības par Latvijas vēsturi un cilvēkiem tajā

Izstāde atklāj Ivara Selecka kā režisora, operatora un kino notikumu veidotāja ceļu un tā daudzpusīgo ieguldījumu Latvijas kino. Svarīgas ceļa zīmes šajā izstādē ir stāsti un fotogrāfiskas liecības par viņa filmām, to tematiku un varoņiem. Unikālas balvas un memoriāli priekšmeti (vairums no tiem publiski izstādīti pirmoreiz) atklāj režisora filmu nozīmi un ietekmi Latvijas un pasaules kultūrā. Muzejā būs apskatāma viena no visu laiku nozīmīgākajām atzinībām Latvijas kinomākslai – Eiropas kinoakadēmijas balva “Fēlikss” gada labākajai Eiropas dokumentālajai filmai “Šķērsiela” (1988)! Izstādes eksponātu vidū ir objekti no filmēšanas vietām, piemēram, Gvinejā un Mongolijā, Selecka cepuru kolekcija un daži darba specifiku raksturojoši apģērbi, piemēram, bruņu veste.

Izstādē var iepazīties arī ar citiem Selecku dzimtas pārstāvjiem, kas darbojušies vai turpina darboties Latvijas kinomākslā. Maija Selecka kā montāžas režisore strādājusi gandrīz pie visām Ivara Selecka filmām. Digitālā kino laikmetā, iespējams, daudziem pirmo reizi būs iespēja klātienē redzēt arī īstu montāžas galdu, pie kura tapa filmas Rīgas Kinostudijā. Ivara Selecka jaunākais brālis Andris Seleckis (Andrejs Viesturs Seleckis) bija latviešu kinooperators. Marta Selecka veido kultūras un izglītības raidījumus. Bērnus izstādē iepriecinās viņas radītā lapsa Tuta. 

Gan darbodamies oficiālos amatos (Latvijas Kinematogrāfistu savienības valdes priekšsēdētājs, Eiropas dokumentālā kino simpoziju valdes loceklis, Eiropas Kinoakadēmijas biedrs, u.c.), gan ārpus tiem, Ivars Seleckis vienmēr rūpējies arī par Latvijas kino mantojuma saglabāšanu un tā izvērtējumu. Ivars Seleckis bijis līdzās Rīgas Kino muzeja dibināšanas brīdī, piedalās muzeja krājuma papildināšanā, viņš ir arī šīs izstādes aktīvs līdzveidotājs. Izstādes dizaina autore ir māksliniece Ieva Romanova.

Izstāde “Ivara Selecka iela. Selecku dzimta un kino” ir noslēdzošā izstāde telpās Vecrīgā pirms muzejā pārcelšanās uz bijušo Tabakas fabriku Miera ielā pavasarī.

1920. gada 9. novembrī Rīgā notika pirmizrāde pirmajai Latvijas Republikā uzņemtajai spēlfilmai Es karā aiziedams (režisors Vilis Segliņš, filma nav saglabājusies). Rīgas Kino muzejs aicina 9. novembri atzīmēt kā Latvijas Kino vēstures dienu, šajā datumā pievēršot īpašu uzmanību Latvijas filmām, interesantiem kino vēstures faktiem un to pētniekiem.

Pirmo Latvijas Kino vēstures dienu veltām filmai jubilārei, īsmetrāžas komēdijai Ustuptēva pēdējie piedzīvojumi Rīgā (Vilis Segliņš, 1924, 20`) – tā ir senākā no Latvijas valstī uzņemtajām spēlfilmām, kas saglabājusies līdz mūsdienām.

Pasākums notiks Rīgas Kino muzejā (Peitavas ielā 10, ieeja no Alksnāja ielas) sestdien, 9. novembrī plkst. 14.00 – 15.30.

Programmā:

1) filmu režisora Reiņa Ūbeļa lekcija par filmas Ustuptēva pēdējie piedzīvojumi Rīgā tapšanas vēsturi un estētiku;

2) filmas skate ar pianista Māra Žagara improvizētu pavadījumu. 

Atbalsta LNA Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.

Ieeja pasākumā ar muzeja biļetēm.

Trešdien, 30. oktobrī plkst. 18.00 LKA Rīgas Kino muzejā ciklā “Disociatīvā fūga: Ozoliņas sarunas” uz sarunu aicināts dokumentāro filmu režisors un operators Ivars Zviedris.

Režisors un operators Ivars Zviedris divdesmit piecu gadu laikā latviešu dokumentārajā kino ir ienesis pārsteidzoši interesantus un pretrunīgus varoņus, drosmīgas tēmas un arī aktualizējis jautājumus, kas saistīti ar kinodokumentārista profesiju. Sarunas centrālās tēmas būs Ivara Zviedra metode, izvēles un principi kino veidošanā.

Ivars Zviedris ir režisors filmām “Ceļojums ar Arvi” (1999), “Bēgums” (2009), “Valkātājs” (2019), “Uz neredzīti, Brasa!” (2022) u.d.c. Filma, kas izsaukusi vislielāko interesi un diskusijas – “Dokumentālists” (līdzrežisore Inese Kļava, 2012, Nacionālā kinobalva “Lielais Kristaps”) – atklāj galvenās varones Intas Grigorovičas (iesauktas par Purva Intu) un režisora Ivara Zviedra personības, kā arī abu savstarpējās attiecības, kas žanriski svārstās no traģēdijas līdz melodrāmai un farsam.

Režisore Ieva Ozoliņa Ivara Zviedra un Ineses Kļavas dokumentāro filmu “Dokumentālists” (2012) uzskata par būtisku pagrieziena punktu Latvijas dokumentārajā kino.

Ivara Zviedra jaunākā filma “Esi uzticīgs līdz nāvei” (2024) pasaules pirmizrādi piedzīvos Lībekā, bet Latvijā tā tiks pirmizrādīta šī gada 1. decembrī.

Cikla “Disociatīvā fūga: Ozoliņas sarunas” nākamā saruna notiks trešdien, 13. novembrī, un tajā piedalīsies ar dokumentālo filmu režisore Dzintra Geka.

LKA Rīgas Kino muzejs atrodas Vecrīgā, Peitavas ielā 10 (ieeja no Alksnāja ielas). Ieejas maksa pasākumā būs par biļetes cenu.

Trešdien, 16. oktobrī plkst. 18.00 sarunu ciklā “Disociatīvā fūga. Ozoliņas sarunas” režisore uz sarunu aicinājusi režisoru un operatoru Ivaru Selecki.

Ieva Ozoliņa: “Ivara Selecka jūtīgais, humānais, ar labdabīgu humoriņu piesātinātais līdzcilvēku vērojums mani vienmēr ir fascinējis. Bet mani ļoti interesē arī tas, kā režisors rīkojas, piemēram, tad, kad kadrā notiek kaut kas neērts un – vai dažkārt patiesība nepaliek ārpus ekrāna?”